ZOGOT SEV LAIKU

Šodien nav ne silts, ne saulains. Ir diena, kas pilnībā iederētos agrā janvārī. Bet tomēr šī diena man atgādina pavasari, jo apsarmojušie koku zari ziemas sārtajā gaismā ieguvuši ziedošiem ķiršu kokiem raksturīgu nokrāsu. Vismaz tā tas izskatījās šorīt no rīta, braucot uz darbu. Šobrīd es sēžu savā telpā bez logiem un zogu sev laiku. Vakarnakt ar V. runājām par to, kā mēs dzīvojam kā realitātes šovā. Visu laiku vienā-divās telpās, satiekamies ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, dzīvojam pēc viena un tā paša režīma… Sasodīts, esam nodevuši sevi, savu dzīvi, savu laiku, mēs esam pārdevušies! Un kas cits mums atlika? Mēs vēlējāmies patstāvību. Mēs negribējām sēdēt vecākiem uz kakla līdz viņu pensijas vecuma pienākšanai, kā dažs labs. Šodiena mums šķiet gausa un gurdena, bet mēs radām sev rītdienu. Ja es nebūtu pametusi augstskolu pusratā un iejūgusies darba ratā, es neuzzinātu, kas ir tas, ko es vēlos sasniegt, un joprojām maldītos pati sevī. Bet tagad es to zinu un tā ir dāvana par ko esmu pateicīga ik dienu.

Ar lielu aizrautību vēroju kā mani sapņi un mērķi pamazām iegūst aizvien skaidrākas formas. Es jau varu nosaukt tos vārdos un uzzīmēt uz papīra ne tikai kastītē sēdošus… Un ne jau velti es esmu desmit gadus sevi rūdījusi stallī. Kādreiz es biju mazs meitēns, kas, tāpat kā daudzi, sapņoja par zirgiem. Tagad es esmu lielāks meitēns, kuram zirgs ir sens, labi pazīstams draugs. Tieši tāpat būs ar visu pārējo. Tā kā – ja Tu reizēm šaubies, vai Tev, vai man, vai mums izdosies sasniegt iecerēto – zini, mēs nekavējamies, mēs mācāmies un augam, lai būtu gatavi savu mērķu sasniegšanai.

Tā nu esmu nonākusi tiktāl, ka ķeros pie identitātes veidošanas. Esmu jau sapratusi, kādas asociācijas vēlos raisīt ar saviem darbiem, kādām krāsām, tekstūrām un šriftiem būtu jādominē… Tas ir tiešām aizraujoši, radīt kaut ko no sirds, ar savām rokām. Tuvojas brīdis, kad varēšu nākt klajā ar jaunumiem – tikai pacietību :)

P. S. Man patīk šī mājaslapa-grāmata – via Decor8

Bildes - CopyrightOdrija Heinrihsone