VAKARA CIEMIŅŠ

Pie mums atkal bija ciemiņš. Katru reizi, kad atveram lielo jumta logu, viņš ir klāt. Atskan blīkšķis un tad – žēla kaķa raudāšana. Viņš nekad nedodas rokās, tikai skaļi raud un ar cerībām pilnu skatu lūkojas uz atvērto logu, kas atrodas neaizsniedzamā augstumā. Kad V. izdodas viņu saķert aiz čupra un izcelt atpakaļ uz jumta, viņš apsēžas pie skursteņa, noskurinās un pēc mirkļa jau atkal lūkojas iekšā pa logu. Katru nakti tipina šurpu-turpu pa skārda jumtu, saceļot lielu troksni. Balts ar melnu asti, garu, kuplu spalvu un dzintara krāsas acīm. Varētu padomāt, ka inteliģents dzīvnieks, bet no kļūdām nemācās nekad. Vai arī koķetē ar mums.