REIZ KLEISTOS

Kādā jaukā dienā mēs pabijām Kleistos, kur norisinājās ikgadējais jātnieku sporta divdiennieks – centrālais notikums zirdzinieku (vismaz to, kuri aizraujas ar šķēršļu pārvarēšanu) sezonas dzīvē. Kā jau daudzi no jums zina, viena puse no Pony&Smith radošā kolektīva – t.i. es – ir ilgstoši nodarbojusies ar šo sportaveidu. Man, kā cilvēkam, kurš ar to ir aizrāvies vairāk kā 10 gadus, bet šobrīd ir nedaudz “izkritis no aprites”, bija gan pozitīvas emocijas, gan zināma nostaļģija.. Skatīties uz meitēniem, kas ik dienu dzīvojās šajā vidē tieši tāpat, kā savulaik to darīju es – tāda pati maza meitene, kas braši apietās ar izmērā daudzreiz lielāko dzīvnieku, kas gribot negribot tika ierauta klaču virpuļos, kas uzskatīja par nepieciešamu šāda mēroga sacensību laikā visiem darīt zināmu, ka esmu “viena no viņiem”, līdzi nēsājot vai mugurā uzvelkot kādu zirdziniekam piederīgu atribūtiku. Šādi pagāja visi mani tīņa gadi, ik dienu mērojot pietiekoši tālo ceļu līdz stallim, neatkarīgi no laikapstākļiem, skolā darāmo darbu daudzuma un noguruma. Varu tagad visiem teikt, ka tas, manuprāt, padara par labāku cilvēku, pat tad, ja zirdzinieku pasaule, kā jau jebkurš tamlīdzīgs cilvēku grupējums pieprasa, nozīmē iesaistīšanos tādā kā klanā, kas prasa savus noteikumus un aizliedz veltīt savu laiku jebkam citam. Tā nu es jau kādu laiku (man bail sev atzīt, cik ilgu) neesmu spērusi savu kāju stallī, mani jātnieku zābaki, kādreizējais prieka un lepnuma avots, apputējuši guļ skapī un gaida. Pietiekoši ilgs laiks ir pagājis, lai es sāktu atkal ilgoties pēc staļļa smaržas, daudz pieredzējušo un labi ievalkāto zirglietu ādas čīkstoņas, zirga sprauslāšanas, kakla norasošanas, muskuļu sasprindzinājuma un atslābšanas pēc labi padarīta darba. Savā pieredzē pārliecinājos, ka jātnieku sports ir nemitīgi centieni pēc lēna, bet stabila progresa, tie ir caurvīti ar biežu vilšanos, bet reizēm tiek atalgoti ar patiesu gandarījuma sajūtu. Tad, kad šķiet, ka sirds no piepūles izleks no krūtīm, trūkst elpas un viss spēks ir sakoncentrēts uz šo vienu brīdi, uz vienu nevainojamu pāreju, kāju maiņu, paplašinājumu vai sakopojumu, tad, kad tas tiktiešām izdodas un jātnieks un zirgs to zina – moments, pie kā strādāts ar aizturētu elpu un kas izplūst dziļā izelpā un uzslavās, tas tik tiešām ir ko vērts. Tieši šo brīžu dēļ es skatos nākotnē ar cerību, ka šīs pasaules vārtus vēl pavēršu un no jauna novērtēšu šo vienreizējo iespēju, es pat teiktu, milzīgo privilēģiju – pieredzējuša trenera, mācīties griboša jātnieka un talantīga zirga trīsvienību.

P.S. Atvainojos par bilžu apšaubāmo kvalitāti, atgādinājums sev – nākamreiz uz sacensībām sagādāt teleobjektīvu, nevis pašvaku 28-80, kurš 80mm galā ir visnotaļ vājš.