NEPALAIST GARĀM PAVASARI

Šogad man ir nozīmīga apņemšanās – nepalaist garām pavasari. Pārāk daudz gadu ir pagājis, attopoties starp vēja izkaisītām pieneņpūkām vai Jāņu ugunskura atblāzmā un saprotot – Pavasaris ir pagājis un es to nemaz nepamanīju! Redziet, Pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks. Man nepatīk ne aukstums, ne karstums, tāpēc Pavasara glāsmaini mērenās temperatūras ir ideāli piemērotas. Tajā pašā laikā man ir nepieciešams daudz saules, gaismas un krāsu, lai saglabātu dzīvesprieku, un Pavasaris man sniedz nepārspētas bagātības šajā jomā. Diemžēl Pavasaris ir arī īsākais gadalaiks, kas pašaujas mums garām kaut kur starp dubļainu pelēcību un nepanesamu tveici. Tieši tāpēc šogad es gatavojos laicīgi. Es izbaudīju Ziemu un atvadījos no pēdējā sniega pat ar žēlu nopūtu, lai jau nākamajā mirklī sagaidītu Pavasari ar atplestām rokām. Es pielieku īpašas pūles, lai izdzīvotu Pavasari lēnām, stundu pa stundai, dienu pa dienai, elpojot smaržīgo gaisu, klausoties putnu čivināšanā, pieskaroties samtainajiem, tikko uzplaukušajiem ziediem…

Visvairāk es gaidu ķiršu ziedēšanas laiku. Es nevaru sagaidīt, kad sārtu ziedu kupenas nokārsies pāri sētām un žogiem, piepildot garāmgājēju sirdis ar viegli reibinošu laimes sajūtu… Tas būs lieliski! Pag, pag… ķirši jau zied??? Bet kā tas ir iespējams – es turēju savu gaidošo pirkstu uz Pavasara straujā pulsa, es vēroju, es klausījos.. Pa kuru laiku? Re, kur Tev ķirsis zied! teica V. un es izvilku kameru un steidzos tvert gaistošo mirkli.

 Kad piektdienas vakarā braucām uz Liepāju, mani neizsakāmi saviļņoja vakara zeltainās gaismas pielietie lauki. Tie atsauca atmiņā bērnības dienas, pavadītas lauku viensētā, tālu no civilizācijas. Kā īstens dabas bērns cauru dienu drasēju pa garo zāli, vārtījos pļavā, lēkāju pa laukakmeņiem, veicu arheoloģiskus izrakumus, mērcējos siltajā ezera ūdenī līdz pirkstu gali sakrunkojās.. No vienas puses es esmu īsta pilsētniece, man nepieciešams augsts komforts un plaša izvēle, bet tajā pašā laikā lielāko prieku man sagādā pastaiga pa lauku taku, saules rotaļāšanās starp koku zariem un pļava, kas līgojas vieglā vakara brīzē. Braucot pa tukšo šoseju, tik ļoti gribējās apstāties un fotogrāfēt, lai kaut kā mēģinātu iepakot sev līdzi tik ļoti skaistos skatus, kā spēcinošu bagāžu, kas silda sirdi dzīves ceļos un neceļos. Pie viena arī stingri nolēmu turpināt baudīt gadalaikus un to, ko tie mums sniedz. Tuvojas vasara un es tik ļoti vēlos, lai tā būtu tāda vasara, kādas man bija pirms ikdienas uztraukumi, materiālā nodrošinājuma gādāšana un pilsētas nemainīgais ritms pārņema it visus manus gadalaikus. Es nevaru sagaidīt vasaru, kas pilna ar lielākiem un mazākiem ceļojumiem, piedzīvojumiem kopā ar draugiem, jauniem atklājumiem un sen aizmirstām sajūtām. Bet pagaidām vēl pievēršos pavasarim, jo ik dienu ir kaut kas tāds, kas mani dara laimīgu.

Foto -©Pony&Smith