ĪSTA DRAUDZĪBA

Šodien ir lieliska diena, jo tā iesākās ar kādu patīkamu tikšanos. Tas nekas, ka mediators bija Skaips un webcams, priekam tas netraucēja. Prieks pārņēma manu ikdienu, neuztraukdamies par Ak, šo internetpaaudzi. Es tāpat sēdēju pie datora ekrāna ar muļķīgu smaidu līdz pat pašām ausu ļipiņām, nespējot apslēpt vispatiesāko prieku. Jo pretī no ekrāna uz mani lūkojās mana labākā draudzene. Cik gan banāli un maznozīmīgi tas izklausās, ja salīdzina ar šī notikuma patieso nozīmi! Redziet, es esmu tāds cilvēks, kurš liek visu savu naudu uz vienu kārti. Visas savas emocijas uz vienu notikumu. Visu savu mīlestību uz vienu cilvēku. Visas savas cerības uz vienu projektu. Un tā tālāk. Nē, tas nav pārāk labi, tas sagādā daudz problēmu, vilšanās sajūtu un skumju, bet tajā pašā laikā, tas arī šķietami sniedz lielāku gandarījumu, kā izkaisītās uzmanības sindroms. Vislabāk, protams, ir nekrist galējībās, bet – kurš gan no mums ir tik nevainojams? Tad nu ir tā, ka mana labākā draudzene man ir viena pati un nozīmē man ļoti daudz – kā māsa, kā soulmate, kā cilvēks, kurš man tik ļoti pietrūkst ik dienu, jo viņa jau sen ir pārcēlusies uz dzīvi Lielbritānijā, kā jau tik daudzi no mūsu draugiem un radiem. Tur jau slēpjas tā mūsu tautas lielākā sāpe – mums visiem pietrūkst mūsu tuvinieku, jo ik katram no mums kāds sirdij tuvs un mīļš ir izvēlējies vai bijis spiests pamest šo zemi. Ik katram no mums sirdij iztrūkst kāds gabaliņš, dažiem tik liels, ka visi mēģinājumi to aizpildīt ved pie nelaimēm. Bet mūsu katra paša skumja globālajā mērogā ir tikai statistika…

Nu lūk, tā nu ir sanācis, ka, kopš A. aizbrauca laimes meklējumos uz Lielbritāniju, es ne ar vienu neesmu īpaši sadraudzējusies, bet to, cik skumja ir dzīve bez tuva drauga, gan jau paši varat iedomāties. Mūs vieno kāda īpaša saikne, jo katru reizi, kad ar viņu sanāk aprunāties, konstatējam, ka mūsu prātiem ir skrējušas cauri tās pašas domas, mūs ir pārņēmušas tās pašas sajūtas un mums ir nepieciešamas tās pašas lietas, neskatoties uz to, ka aizvadam savas dzīves šķirti, katra savā valstī divtūkstoš kilometru attālumā. Skaidrs, ka mēs kasījāmies, kā normālas draudzenes to mēdz darīt, un reizēm bija grūti, jo – nu tādas sarežģītas mēs abas esam. Protams, ka es pārdzīvoju par to, ka nevaru pieskriet uz tēju, kas ieilgst stundām ilgās sarunās – kā agrāk. Gūt drauga mierinājumu, ja esmu sajutusies skumji divos naktī – kā agrāk. Skaļi dziedāt visas dziesmas pēc kārtas līdz pat rīta gaismai – kā agrāk. Doties naksnīgā braucienā uz jūru, jo tā vienkārši gribās – kā agrāk. Taču tai pašā laikā es esmu bezgala pateicīga par to, ka manā dzīvē ir tāds cilvēks, par visiem tiem lieliskajiem brīžiem, ko esam pavadījušas kopā un par to, kas mums vēl abām ir priekšā. Es esmu bagāts cilvēks, jo, lai gan man nav nekā daudz, tas, kas man ir, tas ir.. kā saka – larger than life, tas ir tas, kā vērts ir dzīvot. Un es vienmēr būšu par to pateicīga.

Paldies, ka Tu man esi, my dear dear Eskimo friend.

Varbūt šī nav mūsu labākā kopbilde… :D