CEĻĀ UZ

Tā nu tas dzīvē notiek – mēs visi sev sakām – ja man būtu laiks, tad gan es… Ja man būtu kompānija es pilnīgi noteikti… Ja man būtu garākas kājas, pilnāks bankas konts, jaunāks auto, un vēl simtiem dažādu iemeslu, lai attaisnotu savu nedrošību, nespēju saņemties vai vienkārši negribēšanu. Jap, tieši tā notika arī ar mani, kad, sēžot savā darba vietā, sapņoju par to, kā es izmantotu šo laiku, lai blogotu, zīmētu, fotogrāfētu un tā tālāk un joprojām. Tad es tiku vaļā no darba un – kā jūs domājat? Neviena blogposta kopš jūlija sākuma. Zīmējusi arī īpaši netiku. Nu ok, fotogrāfēju gan es visai centīgi. Bet ne vienu brīdi es neapgalvoju, ka esmu šo laiku pavadījusi nelietderīgi. Jo redziet, savā mazajā dzīves pieredzē esmu nonākusi tik tālu, lai saprastu, ka visam ir savs laiks un neko nevajag lieki forsēt. Tieši šāda lēna, nesteidzīga un it kā bezmērķīga laika pavadīšana bija tas, kas man nepieciešams, lai (starp Ekspedīciju uz Ziemeļiem, iestāšanos augstskolā un dzīvokļa meklējumiem) sagatavotos jaunam sākumam. Atkal jau? Bet vēl pirms dažiem mēnešiem kārtējo reizi apgalvoju, ka man ir jauns sākums. Un kā tas izpaužas manam lasītājam – absolūtā klusēšanā? Te nu bija. Taču satraukumam nav pamata. Lielām pārmaiņām ir jānobriest lēnām un pamatīgi. Šim sacerējumam vingrināju pirkstiņus ilgi jo ilgi, pie viena prātojot par saturiskumu, profesionalitāti un ieinteresēšanu. Reizi no reizes sev atzinu, ka neviens neskumst pēc mana dienišķā ieraksta un tik pat bieži nonācu pie secinājuma, ka tā reāli tas jau ir nepieciešams tikai man pašai (eh, šis blogosfēras nežēlīgais reality check…). Un ļoti labi, esmu noskaņojusies uz pamatīgu pašizaugsmi, jo tieši pēc 9 dienām plkst. 8:00(!!!) sāksies mana pirmā lekcija Jauno Mediju fakultātē un es esmu sasodīti excited! Pirms tam vēl jāpaspēj iekārtoties ilgi meklētajā dzīvoklī, kas gluži nav pirmskara dzīvojamās telpas šedevrs ar parketa grīdām un miiiilzu logiem (Karostā tas tiešām ir nothing special!), bet toties ir renovētā ēkā ar vietējo apkuri (līdz ar ko superzemiem komunālajiem) un saimnieks ļauj visu darīt pēc saviem ieskatiem (aaaaa, beidzot baltas sienas!!!!). Vakar nopirkām krēslus, autentiskus vintage, darinātus lieliskās sešdesmito gadu tradīcijās, ko likt pie vēl neesošā ēdamgaldiņa. Par septiņiem latiem gabalā. Vēl pirms studiju sākuma jāpagūst priekšnama sienas nokrāsot gaiši pelēkā tonī un piemeklēt kādu mēbeli, kas kalpos reizē par apavu kasti un sēžamo. Bet štrunts ar to visu – galvenais ir tas, ka beidzot!!! atkal pašiem savs mājoklis! Šī ir patiesi gaidīta un domāju arī – nopelnīta privilēģija.

Ko nu vēl varu piebilst – šīs vasaras pieredzes ir bijušas neaizmirstamas un atstās permanentu iezīmi manas dzīves ceļojuma pasē. No neaprakstāmi skaistas ekspedīcijas pa Ziemeļiem līdz izbraukumam pa pašas dvēseles dzīlēm, atrodot sevī arvien jaunus stipros punktus un saprotot, ka kārtējo reizi viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek.

P. S. Attiecībā uz Skandināvijas ziemeļu skarbo skaistumu – šis video ir NOTEIKTI jānoskatās, lai to izprastu un izjustu. Man skrēja tirpas pāri un sirds priecīgi lēkāja, saprotot, ka esmu izvēlējusies pareizo studiju virzienu, bet prātā radās apņemšanās – es radīšu īsfilmas (animācijas, ilustrācijas, fotogrāfijas, saraksts ir garš), kas aizķer dvēseles stīgas.