BLOOD AND GORE – HOME EDITION

Man šobrīd būtu jāmācās, bet es laiskojos uz dīvāna un vēroju ka V. man gatavo brokastis. Nu, vismaz šoreiz man ir visai labs attaisnojums – es joprojām atgūstos no iepriekšējām blood-and-gore pildītajām stundām. Nē, es neskatījos trešdienas vakaru šausmu filmu atkārtojumu maratonu, runa ir par to, kas notika ar mani pašu. Viss sākās ar zobu sāpēm, kā jau tas mēdz gadītes. Dažas stundas vēlāk es jau sēdēju zobārsta kabinetā, mana galva atradās dzelžainā dakteres tvērienā, kamēr cita ārste ar knaiblēm spēlēja laušanās spēli ar manu dzerokli. Pats labākais ir tas, ka, tā kā biju profesionāļu rokās, visu šo procesu varēju vērot kā humoristisku grotesku, nejūtot ne sāpes, ne šausmas. Šausmas sekoja aptuveni 4 stundas vēlāk, kad, joprojām priecīga par to, ka esmu nesāpīgi atbrīvojusies no savu ciešanu vaininieka, sajutu, kā mute strauji pildās ar asinīm. Vēl stundu jutos kā mazbudžeta šausmu filmas otrā plāna varone, jo, ticiet man, paskatīties spogulī un ieraudzīt ar asinīm notašķītu seju un asiņu tērcīti, kas notek no mutes kaktiņa, tas ir skats, pēc kura ir jāatgūstas. Neuztraucieties, pēc paniskas radu, draugu un zobārstu apzvanīšanas noskaidrojām, ka tā gadās un kas jādara, lai apturētu lieku asins izliešanu. Vienīgais, ko nožēloju, ir tas, ka nesavācu visu šo “dzīvības šķidrumu” krūzītē un neatdevu Asins donoru centram ;D Tā nu lūk man gāja ar jaunām pieredzēm.. Vēlreiz jāsaka lielais paldies zobārstniecībai, kas tik operatīvi un profesionāli mani atbrīvoja no tā mazā, sāpes izraisošā nelieša. Un ja nu kāds nonāk līdzīgā situācijā, varu pačukstēt, ka melnās tējas maisiņš tiešām ir efektīvs.