ATMIŅAS UN PĀRMAIŅAS

Ar katru soli, ko speru lejup pa mūsu mājas kāpnēm, es pietuvojos kāda svarīga manas dzīves posma beigām. Bet ar katru soli es pietuvojos arī jaunam sākumam. Man vienmēr ir bijis grūti tikt pāri faktam, ka dzīvē viss ir iekārtots tā, ka posmi nomaina viens otru un vienmēr visam pienāk beigas. Tas bija mans lielākais pārdzīvojums kopš agras bērnības, patiesību sakot, mana pirmā atmiņa ir tāda, ka es sēžu savā redeļu gultiņā un leju žēlas maza bērna asariņas tieši par šo faktu – ka visam reiz pienāk beigas (mazais filozofs, heh!). Un atkal es esmu vienu beigu un viena sākuma priekšā. Es iztēlojos kā pēc ilgiem gadiem atcerēšos mūsu pirmo mitekli.. Šeit sabijām tikai nepilnu gadu, bet mūsu atmiņas pie šī dzīvokļa noteikti atgriezīsies ne reizi vien. Tāpat arī pie tā, kāda svētība bija iespēja pamēģināt dzīvot tāda tipa dzīvoklī, par kādu biju vienmēr sapņojusi – divi stāvi, ķieģeļu sienas un daudz, daudz gaismas no jumta logiem. Jā, tā jau ir, nemaz tik rožaini mums te negāja. Ziemā salām, kad no rītiem termometra stabiņš negribīgi pakāpās tikai mazliet virs 10 grādiem, bet vasarā lēnām izgarojām 34 grādu sutoņā. Lietus laikā un sniega kušanas sezonā ūdens pilēja no katra stūrīša; reizēm pat tik stiprā plūsmā, ka šķita, ka nupat uz galvas uzkritīs kāds izmircis apmetuma fragments. Virtuves iekārtojums ir pieticīgāks par kempinga kotedžu, bet nestabilo trepju dēļ ciemiņiem bija bail kāpt uz otro stāvu. Bet kāda gan tam visam nozīme, šeit taču ir aizvadīts pirmās patstāvīgās dzīves gads, pie tam te ir tik skaisti! Godīgi sakot, nevaru iedomātes, kā dzīvosim kādā sērijveida dzīvoklītī ar zemiem griestiem un vien pāris maziem lodziņiem… Bet galu galā, tas ir jauns piedzīvojums. Un tā ir jāmēģina lūkoties uz katru jauno dzīves posmu.

We all have our time machines. Some take us back, they’re called memories. Some take us forward, they’re called dreams.

- Jeremy Irons 

 

Happy moments, indeed.